Būdiņa patvērumam no sliktiem laikapstākļiem, kurā es piezemējos, bija bez durvīm, toties ar soliņiem. Pie apvāršņa tālumā reizēm zibeņoja, gribējās nofilmēt tuvāk, un parādīt jums. Tāpēc es pieredzes trūkuma dēļ apsēdos pie ieejas, lai uzfilmētu taimlepsu.
Drīz vien laikapstākļi sāka plosīties, un es uzreiz aizmuku pie sienas, lai nesamirktu. Mans telefons tā arī palika stāvam lietū, tā ka blakus sēdošais vecis pat sāka uztraukties, ka mans Hendijs samirks. Tā viedtālruņus sauc Vācijā un Šveicē. Vecis, starp citu, izrādījās rumānis, un viņam blakus sēdēja simpātiska meita, nedaudz jaunāka par mani. Kā precīzi pamanīja mans čoms un menedžeris Robs, esmu jau tajā vecumā, kad visi man šķiet negaidīti jauni. Rumāniete man vēlāk trošu ceļa gondolā pastāstīja, ko darīt Šveicē, ja laikapstākļi nav īpaši labi, un uzcienāja ar konfekti. Būtu baigi ērti, ja cilvēki viens otram dotu signālus ar konfektēm, lai nevajadzētu zīlēt, kuram tu patīc, un kuram ne. Citādi ar manu trauksmaino psihi nekas nav īsti skaidrs.
Mēs mājīgi pasēdējām namiņā kopā ar citiem gājējiem, kamēr gāza lietus. Izskatījās tas diezgan biedējoši: baigais vējš, mākoņi traucas garām nenormālā ātrumā, labi vēl, ka pērkona negaisa nebija turpat blakus. Pat šāda mierīga demonstrācija mani pārliecināja kalnos ar laikapstākļiem nejokot un uzmanīgi skatīties prognozi. No otras puses, šo mācību mēs apguvām jau Islandē, kad 13 stundas gājām cauri baisai vētrai.
Palasiet, viens no spēcīgākajiem iespaidiem manā mūžā.
Kā pēc burvju nūjiņas mājiena, pēc 40 minūtēm stihijas plosīšanās beidzās. Prognoze izrādījās pārsteidzoši precīza. Es gan jau sen izjūtu dziļu cieņu pret meteorologiem. Viņi dikti labi paredz laikapstākļus velobraucieniem tuvākajām stundām vai pat pāris dienām. Velosipēdistiem tas ir ārkārtīgi aktuāli, jo mūsu brālis lielākoties nemaz nedeg vēlmē braukt lietusgāzē vai pret vēju.
Kāds no haikeriem aizgāja vēl tad, kad tikai smidzināja, bet es īpaši nesteidzos. Pacēlāji Šveicē kalna augšā parasti strādā līdz 16.30–17.30, un kalna vidienē līdz 19–20, un es pilnībā iekļāvos grafikā.
Tomēr, kad lietus pavisam mitējās, es devos tālāk ceļā. Drīz es nonācu pie ceļu sazarojuma. Uz leju stundas garumā veda taka uz vidējo gondolu ceļu, bet manā priekšā slējās Fronalps visā savā biedējošajā stāvumā un milzumā.
Kur gan es nogriezos?
Eh, jautri gan bija
ok. Fronalpštoks
